Divas Puslodes

Studijā notikumus pasaulē komentē portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks un žurnālists Juris Kaža. Telefonintervijās: Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Mārtiņš Hiršs un LU Teoloģijas fakultātes profesors Valdis Tēraudkalns. Pāvesta Franciska vizīte Apvienotājos Arābu emirātos Šī gada 3. februāris ir diena, kad Romas pontifiks pirmoreiz vēsturē spēra kāju uz Arābijas pussalas zemes. Pirmo reizi Katoļu baznīcas galva ieradās pasaules daļā, kas pirms 14 gadsimtiem kļuva par islāma šūpuli un centru, no kura šī reliģija izplatījās Tuvajos Austrumos, Āfrikā un tālāk pasaulē. Ievērojot visos laikos sarežģītās un konfliktiem bagātās attiecības starp divām lielajām pasaules reliģijām, var nešaubīties, ka pāvesta Franciska vizīte Apvienotajos Arābu Emirātos, kas notika no 3. līdz 5. februārim, prasījusi gadiem, ja ne gadu desmitiem ilgus diplomātiskus pūliņus. Emirāti ir salīdzinoši Rietumu ietekmei atvērta valsts, kurā katoļu baznīca oficiāli pastāv jau kopš 1965. gada. Atšķirībā no kaimiņ

Studijā notikumus komentē arī laikraksta "Diena" komentētājs Andis Sedlenieks un politoloģe Rasma Kārkliņa. Krīze Venecuēlā Pašreizējā situācija Venecuēlā ir kārtējais saasinājums jau vairākus gadus ilgstošajā politiskajā krīzē, kas šajā Latīņamerikas valstī noris uz ilgstošas un ļoti smagas sociālekonomiskās krīzes fona. Aizsākums visam meklējams vēl pagājušajā gadsimtā – 1999. gadā, kad pie varas Venecuēlā nāca bijušais pulkvedis Ugo Čavess un viņa Apvienotā sociālistu partija. Čavesa valdības īstenotā populistiskā politika sākotnēji iejūsmināja sabiedrības trūcīgāko daļu, taču jau pēc dažiem gadiem izraisīja kapitāla aizplūšanu no valsts un, attiecīgi, attīstībai nepieciešamo investīciju apsīkumu. Investīciju trūkuma dēļ kritās arī galvenā Venecuēlas ienākumu avota – naftas ieguves rūpniecības – rentabilitāte. Valstī uzzēla korupcija, auga noziedzības līmenis, valdošās nomenklatūras ieviestie cenu kontroles un ārvalstu valūtas konfiskācijas pasākumi izraisīja preču deficītu. Līdz ar 2010. gadu Venecuēlā

Studijā notikumus komentē arī TVnet žurnālists Toms Rātfelders. Telefonintervijā - laikraksta "Diena" žurnālists Andis Sedlenieks. Kurdi Kurdi ir irāņiem radniecīga tauta, kas izsenis apdzīvo kalnainos rajonus Mazāzijas austrumdaļā un Mezopotāmijas ziemeļos. Mūsdienās kurdu kopskaits tiek lēsts uz 30 līdz 45 miljoniem. 19. gs. beigās kurdi, kuru lielākā daļa tobrīd bija Osmaņu impērijas pavalstnieki, piedzīvoja savu nacionālo atmodu. Noslēdzoties Pirmajam pasaules karam, radās centieni izveidot neatkarīgu kurdu valsti vai vismaz autonomiju Turcijas sastāvā. Taču solījumi, kas kara laikā izskanēja no rietumu lielvalstu puses, tika aizmirsti, veidojot reālo politisko izkārtojumu bijušajās Osmaņu teritorijās. Kurdu vēsturiskā teritorija izrādījās sadalīta starp Turciju, Sīriju, Irāku un Irānu. Visās šajās valstīs kurdi ir ievērojama minoritāte, taču vairumā gadījumu viņu pašnoteikšanās centieni tikuši ierobežoti, daudzkārt ļoti varmācīgi. Pret kurdiem ar bruņotu spēku vairākkārt visā 20. gs. gaitā vērsusies Tu

Studijā notikumus komentē:Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga un Latvijas Radio Ziņu dienesta ārzemju ziņu korespondents Uģis Lībetis. Telefonintervijās: juriste, kas dzīvo Londonā - Inese Ejugbo un Eiropadomes deputāts Roberts Zīle. Breksits Ļoti iespējams, aizvadītās divas dienas bija spriegākās britu premjerministres Terēzas Mejas karjerā. Aizvakar vakarā Parlaments ar nomācošu vairākumu – 432 pret 202 balsīm – noraidīja vienošanos par izstāšanos no Eiropas Savienības, kuru ar tādām pūlēm bija panākusi premjere un viņas kabinets. Šis tiek dēvēts par smagāko fiasko, ko kāda britu valdība cietusi teju simt gadu laikā, ievērojot, ka izstāšanās process ir faktiski ir Mejas kabineta pastāvēšanas iemesls un mērķis. Kā likumsakarīgs turpinājums 15. janvāra balsojumam bija vakar notikušais uzticības balsojums Mejas valdībai, kuru tā izturēja ar 325 pret 306 balsīm. Tagad kabinetam līdz pirmdienai jāsagatavo un jāceļ priekšā Parlamentam turpmākais rīcības plāns. Kāds gan tas varētu būt? Ter

Kopš gada sākuma Eiropas Savienības padomes prezidējošā valsts ir Rumānija. Tomēr jau pirms prezidentūras sākuma šaubas par Rumānijas spēju uzņemties šos pienākumus izteikušas gan Rumānijas, gan Eiropas Savienības amatpersonas. Kāpēc – par to diskutējam raidījumā Divas puslodes. Sarunā arī par Turciju, kur pērnā gada nogalē prokuratūra izdevusi orderus kārtējo simt militārpersonu aizturēšanai. Diskutējam arī par ASV iekšpolitiku – ASV prezidents Donalds Tramps teicis uzrunu Ovālajā kabinetā un arī tur aizstāvējis ideju par mūra celšanu uz robežas ar Meksiku. Mūsu studijā notikumus komentē: politologs Kārlis Daukšts un žurnālists Imants Frederiks Ozols. Rumānijas prezidentūra   Valsts prezidentūra Eiropadomē ir pusgadu ilgs periods, kurā attiecīgās dalībvalsts pārstāvji vada padomes darbu, koordinē tās darbību ar Eiroparlamentu un Eiropas Komisiju, nodrošina Eiropadomes lomu savienības likumdošanas un ārējo sakaru procesos. Kopš šī gada sākuma Eiropadomes prezidentūru uzņēmusies Rumānija, kurai tā ir pirmā

Šonedēļ raidījumā Divas puslodes interesējamies par ASV iekšpolitiku - nav apstiprināts budžets un tas nozīmē, ka ir iesaldēts darbs visās valsts iestādēs. Savukārt Brazīlijā amatā stājies jaunais valsts prezidents. ASV piedraudējušas, ka ar šādu „Brexit” vienošanos, kāda paredzēta, viņi neslēgs ar britiem tirdzniecības līgumu. Notikumus vērtē Latvijas Ārpolitikas institūta asociētais pētnieks Aldis Austers un žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps. Amerikas Savienoto Valstu prezidents Donalds Tramps un kongresmeņi joprojām nespēj vienoties par valsts budžetu. Strupceļu radījusi Trampa prasība piešķirt finansējumu mūra būvniecībai gar Meksikas robežu. Konflikta dēļ vairākas dienas tika apturēts daudzu federālās valdības iestāžu darbs. Pagaidu izdevumu likumprojektu, tostarp paredzot finansējumu mūra būvniecībai, 20. decembrī pieņēma parlamenta apakšaplāta, bet jau toreiz eksperti prognozēja problēmas Senātā. Ko nozīmē šīs nesaskaņas? Zvērestu šonedēļ nodevis Brazīlijas jaunais prezidents Žairs Bolsonaru.

Atskatāmies uz šī gada būtiskajiem ārpolitikas notikumiem. Esam izveidojuši savu 2018.gada ārpolitisko procesu top 4 un šiem notikumiem arī pievēršamies. Vērtē Latvijas Radio žurnāliste Ina Strazdiņa un Latvijas Universitātes asociētais profesors Toms Rostoks. Dažiem notikumiem ir senāka vēsture un vēl nav zināms, kā tie beigsies. Viens no tiem ir „Brexi”. Tur izšķirošie notikumi vēl tikai risināsies, bet jau šobrīd tas ir radījis visā Eiropā nopietnu ietekmi. Tāpat šogad daudz esam izjutīšu ASV prezidenta Donalda Trampa ietekmi, jo sevišķi saukli “America  first” (Amerika vispirms). Ko tas nozīmē un kādas tam ir sekas no drošības globālās ekonomikas perspektīvas. Vācijā šis gads savukārt ir iezīmējis kancleres Angelas Merkeles ēras beigas. Viņa ir atstājusi savas partijas vadītājās amatu un paziņojusi, ka drīzumā pametīs politiku vispār. Kā tas mainīs Eiropas kopējo poitiku? Un vel pievērsīsimies protestu kustībai Eiropā. Francija liela ietekme bijusi „dzelteno vestu” kustībai, Slovākijā demonstrācijas l

Salome Zurabišvili 28. oktobrī uzvarējusi Gruzijas prezidenta vēlēšanu 2. kārtā, Salome Zurabišvili pēc inaugurācijas ceremonijas pagājušo svētdien kļuva par pirmo sievieti šīs Aizkaukāza valsts galvas statusā. 66 gadus vecās gruzīnu izcelsmes franču diplomātes ceļu pretī augstajam amatam noteikušas ne vien pašas izvēles, bet arī viņas dzimtas vēsture. Zurabišvili dzimusi Parīzē, kurp pēc 1921. gada padomju iebrukuma neatkarīgajā Gruzijā bija emigrējušas viņas vecāku ģimenes. Salomes Zurabišvili vecvectēvs no tēva puses Niko Nikoladze bija ievērojams darbinieks 19. gs. gruzīnu liberālās inteliģences kustībā, kam ir zināma līdzība ar latviešu jaunstrāvniekiem, savukārt viņas mātes senčos ir pirmais 1918. gadā neatkarību pasludinājušās Gruzijas premjerministrs Nojs Ramišvili. Ieguvusi izglītību prestižajā Parīzes Politisko zinātņu institūtā, Zurabišvili kļuva par Francijas ārlietu dienesta darbinieci. 2003. gadā viņa tika iecelta par Francijas vēstnieci Gruzijā, bet 2004. gadā pieņēma prezidenta Mihaila Sākašv

Bija paredzēts, ka šonedēļ britu parlaments pateiks savu galavārdu vienošanās līgumam ar Eiropas Savienību. Taču premjerministre Terēza Meja to atsauca, paildzinot neskaidrības posmu. Ar ko viss beigsies? Un kad? Lai gan Breksitam raidījumā „Divas puslodes” veltīsim vairāk laika, nedaudz uzmanības pievērsīsim arī citiem tematiem. Viens no tiem būs Ukrainas un Eiropas Savienības attiecības. Eiropas parlamentā šonedēļ bija ziņojums par to, kā Ukrainai klājies esošo partnerattiecību ietvaros. Savukārt Saharova balvu, ko Eiropas parlaments katru gadu piešķir par domas brīvību, saņēmis Ukrainas režisors Seņcovs, kurš šobrīd atrodas cietumā Krievijā. Kopā ar raidījuma vadītāju Aidi Tomsonu un Eduardu Liniņu studijā arī Latvijas Radio Ziņu dienesta žurnālists Uģis Lībietis un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga.

Studijā notikumus komentē "Tvnet" žurnālists, Tuvo austrumu drošības eksperts Toms Rātfelders un žurnālists Andis Sedlenieks. Telefonintervijās dzirdēsit LU asociēto profesoru Tomu Rostoku un bijušo ārlietu ministru Jāni Jurkānu. Jemena Jemena tās pašreizējās robežās pastāv kopš 1990. gada, kad apvienojās līdz tam neatkarīgās Jemenas Arābu republika jeb Ziemeļjemena un Jemenas Tautas Demokrātiskā republika jeb Dienvidjemena. Līdz tam Dienvidjemenā pastāvēja uz padomju stila sociālismu orientēta valsts, savukārt Ziemeļjemenā – tradicionālajā cilšu aristokrātijas un armijas ietekmē balstīts režīms, kura priekšgalā kopš 1978. gada bija ģenerālis Ali Abdulla Sālihs un viņa klans. Sālihs arī kļuva par apvienotās Jemenas prezidentu. Par jaunās valsts galvaspilsētu kļuva Ziemeļjemenas galvaspilsēta Sana, ziemeļos dzīvo arī gandrīz ¾ valsts iedzīvotāju. Agrākā Dienvidjemena palika ziemeļu ēnā, un šeit saglabājās separātiskas tendences un zināma nostalģija pēc padomiskās pagātnes. Savukārt ziemeļos kopš 2004. gada p

Par notikumiem pasaulē: "Dzeltenās vestes" Francijā, Ukrainas un Krievijas attiecības un "Brexit" - Izstāšanās vienošanās projekts un politiskā deklarācija par attiecībām starp Eiropas Savienību un Lielbritāniju. Studijā: Starptautisko attiecību eksperts, Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns un LU asociētais profesors Ojārs Skudra. Brexit Tas, ko daudzi skeptiķi uzskatīja par mazticamu, tomēr ir noticis: ir sperts pirmais lielais solis pretim Lielbritānijas organizētai izstāšanās no Eiropas Savienības. Pagājušās nedēļas nogalē Eiropas Padome apstiprināja turpat 600 lappuses biezo Izstāšanās vienošanās projektu un 26 lappušu politisko deklarāciju, kas iezīmē nākotnes attiecību vadlīnijas starp savienību un aizejošo dalībvalsti. Vienošanās paredz pārejas periodu līdz 2020. gada beigām un tā pagarināšanas iespējas, Lielbritānijas finanšu saistības, attiecības ar Eiropas Savienības tiesu u.c. jautājumi. Ir pārvarēts nozīmīgākais šķērslis: izstrādāts kompromisa mehānisms, kas ļauj izvairīties no stingri

Brexit Brexit vienošanās, šķiet, beidzot iegājusi finiša taisnē. Pagājušajā nedēļā britu premjere Terēza Meja savam kabinetam prezentēja vienošanos, guva tam atbalstu, nākamajā dienā zaudēja četrus ministrus un nu cenšas vēl savilkt kopā pēdējos punktus, lai jau svētdien visiem ES valstu vadītājiem varētu prezentēt gala versiju Brexit samitā. Joprojām ir jautājumi, kas līdz galam nav atrisināti, un vairākas ES valstis negrasās piekāpties. Problemātiskie punkti ir zināmi: Spānijas prasība pēc veto tiesībām jebkurā tirdzniecības nolīgumā, kas skartu Gibraltāru, un Francijas, Dānijas, Nīderlandes un Beļģijas centieni saglabāt zvejas tiesības britu ūdeņos. Šķiet, ka arī Meja vēl joprojām cenšas tuvināt deklarācijas formulējumus tirdzniecības jomā tam konceptam, kāds tika izvirzīts britu izstāšanās plāna projektā, kas tika publiskots jūlijā. Pašreizējais process nav īsti pa prātam Vācijai, kura vēlas noslēgt sarunu procesu, taču nav ieinteresēta pārāk piekāpties britiem. Angela Merkele jau darījusi zināmu, ka sv

Divas puslodes šonedēļ atšķiras, jo īpaša ir visa šī nedēļa. Tūlīt mēs atzīmēsim simt gadus kopš Latvijas Republikas dibināšanas, tādēļ arī mūsu raidījumā runāsim par Latvijai svarīgiem cilvēkiem – politiskajiem darbiniekiem, kuriem ir bijusi liela loma Latvijas ārpolitikā, sākot no valsts proklamēšanas līdz pat šodienai. Mēs izvēlējāmies tos politiķus un diplomātus, ar kuru palīdzību tā vai citādi var raksturot Latvijas ārpolitiku noteiktos laika posmos, gan starpkaru periodā, sākot ar Latvijas dibināšanas brīdi līdz okupācijai Otrā pasaules kara laikā, arī okupācijas periodā un visbeidzot atjaunotajā Latvijā līdz pat mūsdienām. Studijā: Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Andris Sprūds.   Zigfrīds Anna Meierovics Ar Zigfrīda Annas Meierovica vārdu saistās mūs valsts tapšana un tās ārpolitikas pamatu likšana. Kā daudzus, arī tobrīd 28 gadus veco Rīgas Politehnikuma Tirdzniecības nodaļas absolventu Meierovicu sabiedriskajā darbībā iesvieda Pirmais pasaules kar

Studijā notikumus komentē žurnāla "Ir" komentētājs Pauls Raudseps un Elizabete Vizgunova Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Elizabete Vizgunova. Telefonintervijās: Merilendas Universitātes Žurnālistikas koledžas doktorants Kārlis Dagilis un EP deputāte Inese Vaidere. ASV vēlēšanas Pēdējos mēnešos ASV svarīgākais jautājums bija vidustermiņa vēlēšanu rezultāts. Šajās vēlēšanās tika vēlēti gan daļa senāta locekļu, gan visi pārstāvju palātas locekļi. Tā pat atsevišķos štatos notika vietēja mēroga vēlēšanas, taču galvenā uzmanība, protams,  pievērsta abām Kongresa palātām. Vēlēšanas risinājās otrdien, un to rezultāts īpaši nepārsteidza - demokrāti, pēc 8 gadu pārtraukuma, atguva vairākumu pārstāvju palātā, bet republikāņi ieguva vēl lielāku pārsvaru senātā, ko arī iepriekš paredzēja analītiķi. Demokrātu uzvara pārstāvju palātā nodrošina arī iespēju bloķēt prezidenta Trampa rosināto likumdošanu. Tāpat viņi ieguvuši likumīgas tiesības pārraudzīt prezidenta aktivitātes un varēs pārbaudīt Trampa personīgos ien

Studijas viesi: TvNet žurnālists, Tuvo austrumu drošības eksperts Toms Rātfelders un Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Sintija Broka. Saūda Arābija Pēc Pirmā pasaules kara beigām, sabrūkot Osmaņu impērijai un mainoties spēku līdzsvaram Tuvajos austrumos, Arābijas pussalas tuksnešainajā vidienē kā vadošais spēks izvirzījās beduīnu vadoņu Saūdu klans. Saūdi bija tālredzīgi iedibinājuši saiknes ar Britu impēriju, kamēr viņu galvenie konkurenti – Rašidu klans – bija palikuši uzticīgi Turcijai. Vēl viens Saūdu ietekmes faktors bija izsenis iedibinātā savienība ar radikālo uin kareivīgo vahabītisma islāma virzienu. 1932. gadā karalis Abdulazizs ibn-Saūds, nostiprinājis savu varu lielākajā daļā Arābijas pussalas, pasludināja par Saūda Arābijas karalistes dibināšanu. Tobrīd šķita, ka tā būs viena no trūcīgākajām pasaules valstīm, taču jau pēc dažiem gadiem zem Arābijas tuksneša smiltīm tika atklātas naftas iegulas, kuras izrādījās lielākās pasaulē. No vienas puses, Saūda Arābijas vieta globālajā politisko sp

Sarunā par vēlēšanām Eiropas Savienībā nākamgad studijā būs Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Kārlis Bukovskis un Eiropas kustības Latvijā prezidents Andris Gobiņš. Raidījumā arī par ASV vēlmi izstāties no Līguma par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu likvidāciju un migrantu kolonnām pie Meksikas robežas. Visas Eiropas vēlēšanas Nākamais gads būs nozīmīgu pārmaiņu periods visām Eiropas Savienības augstākajām institūcijām. Procesu ievadīs Eiropas Parlamenta vēlēšanas nākamā gada maija nogalē. Šobrīd Eiropas Parlamenta 751 deputāts pārstāv apmēram pusmiljardu iedzīvotāju, no kuriem apmēram 4/5 ir balsstiesīgi vēlētāji. Taču, Lielbritānijai pametot savienību nākamā gada martā, savienības iedzīvotāju skaits samazināsies par apmēram 66 miljoniem. Šai sakarā ir nolemts samazināt Parlamenta deputātu skaitu uz 705. Lielbritānijai parlamentā bija 73 deputāti; samazinājums ir par 46 mandātiem. Atlikušie 27 mandāti tiek pārdalīti starp vairākām dalībvalstīm, mazinot līdzšinējo neatbilstību attiecīgo valstu

Notikumi pasaulē: Ķīnas iekšpolitika un vieta pasaulē, Ukrainas pareizticīgo baznīcas situācija un Sauda Arābijas disidenta Kašogi liktenis.  Studijā: RSU pasniedzējs Māris Andžāns un RSU studente Kristiāna Purva. Ierakstā - Eduarda Liniņa saruna ar Kijevas politologu Dmitro Ļevusju. Telefonintervijās - Ķīnas studiju centra vadītāja, Dr. sc. pol. Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova. Ķīnas politika Mūsdienu Ķīnas, jeb, pilnā nosaukumā, Ķīnas Tautas Republikas vēsture sākās 1949. gadā, kad vairāk nekā 20 gadus ilgušais Ķīnas pilsoņkarš noslēdzās ar komunistu uzvaru un nostiprināšanos visā valsts kontinentālajā daļā. Pretējā puse – ķīniešu nacionālistu spēki – evakuējās uz Taivānu, kur arī mūsdienās turpina pastāvēt Ķīnas Republika. Kontinentālajā Ķīnā izveidojās padomju stila totalitārisms, kas savos pamatos palicis nemainīgs joprojām. Ķīnas Tautas Republikas Konstitūcija definē to kā sociālistisku valsti, „kurā valda tautas diktatūra, ko vada darbaļaužu šķira, un kas balstās strādniecības un zemniecības vienībā

Brazīlijas vēlēšanas Aizvadītajā svētdienā brazīlieši devās pie vēlēšanu urnām, lai piešķirtu amatus tautas kalpiem vairākos šīs lielākās Latīņamerikas valsts varas līmeņos. Tika vēlēts prezidents, viceprezidents, visi parlamenta – Nacionālā Kongresa – apakšpalātas deputāti, skaitā 513, kā arī 2/3 augšpalātas – Senāta – deputātu, respektīvi 54 no 81. Tāpat tika vēlēti pavalstu jeb štatu gubernatori, vicegubernatori un pavalstu likumdevēju asambleju deputāti. Brazīlijas parlamenta vēlēšanās nav procentuālā sliekšņa, un attiecīgi raibs ir arī likumdevējas institūcijas sastāvs. Divām lielākajām partijām – Strādnieku partijai un Sociāli liberālajai partijai – ir katrai nedaudz vairāk par pussimtu deputātu, nākamajām deviņām partijām – starp 37 un 30 vietām, vēl četrām partijām ir pa padsmit deputātu vietām, bet tām seko 15 sīkpartijas, kuru pārstāvju skaits ir uz pirkstiem skaitāms. Aģentūra "Bloomberg" visu šo kaleidoskopisko ainu iedala atbilstoši saimnieciskās politikas vadlīnijām, norādot, ka nedz izteikti e

Lielbritānija Lielbritānijas premjeres Terēzas Mejas runa vakar Konservatīvo partijas kongresā Birmingemā tiek dēvēta par izcilāko oratormākslas paraugu viņas karjerā. Galvenās saturiskās ievirzes saistītas ar iedzīvotājiem tīkamiem soļiem veselības nozares finansēšanā un nodokļu politikā, savukārt jautājumā par Lielbritānijas izstāšanās procesu no Eiropas Savienības premjeres pozīcija paliek nelokāma par spīti tam, ka par to viņai nākas smagi cīnīties ne vien sarunās ar Briseli, bet arī ar daļu no pašas partijas. „Gluži Muhameds Ali viņa nav, bet pretī turas,” tādu paraupju komplimentu pēc uzstāšanās Mejai veltījis viens no viņas partijas biedriem. Ir gan diezgan nepārprotami, ka slogs, kādu premjerministrei uzkrauj Breksita process, laupa laiku un spēkus, kas būtu vajadzīgi konservatīvo organizatoriskai un idejiskai konsolidēšanai Lielbritānijas iekšpolitiskajā cīņā. Kā redakcijas rakstā „Britu politikas pārveides meklējumos” norāda izdevums „The Economist”, konservatīvajiem īsti nav atbilžu uz daudzām pro

Vatikāna politika 1870. gada 20. septembrī Itālijas karalistes karaspēks ieņēma Romu, kas līdz tam vairāk nekā tūkstoš gadus bija bijusi Pāvesta valsts galvaspilsēta. Pāvests Pijs IX noraidīja jebkādus karaļa Viktora Emanuela I un Itālijas parlamenta mēģinājumus panākt izlīgumu, izslēdza karali no Katoļu baznīcas un izolējās savā galvenajā rezidencē Vatikānā. Nākamos 59 turpinājās de jure nenoregulēta situācija, Itālijas valstij de facto respektējot Vatikāna eksteritoriālo statusu, un arī pārējām pasaules valstīm turpinot uzturēt ar Svēto Krēslu pilnvērtīgas diplomātiskās attiecības. Noregulējums notika vien 1929. gadā, noslēdzot Laterāna vienošanās, kurās Itālija atzina Vatikānu par suverēnu valsti, un abas puses sakārtoja starpvalstu attiecības. Vatikāna Pamatlikuma 1. pants nosaka: „Augtākajam Pontifikam, Vatikāna Pilsētvalsts suverēnam pieder visa likumdošanas, izpildu un tiesu vara.” Tātad no politiskās iekārtas viedokļa Vatikāns ir absolūta monarhija ar vēlētu monarhu. Pāvesta likumdošanas funkcijas i